Nāvīgo latvju svētku priekšvakarā, klubā A Nice Place, Rīgā palikušo saujiņu ļaužu izklaidēja trīs vietējās apvienības – Defectives, Kapakmens un Collide. Līdz šim tikai braucot garām, biju pamanījis goda durvju dekorācijas Citadeles ielā 2, bet 21. jūnija pievakarē iegriezos palūkot.
Savāda vieta. Pie ieejas muskuļots tēvainis iekasē ieejas maksu. Pēc tam var doties pie vienas no divām bāra letēm un saņemt welcome drink Cuba Libre izskatā. Kluba interjers stipri atgādina Depo, bet kā mēs nospriedām – citādāka pieejam nemaz nav iespējama. Tā ir klasika un standarts – atklātas ventilācijas caurules un ķieģeļu sienas. Skatuve atrodas kluba otrajā līmenī, bet grupu uzstāšanos var vērot no puslīdz ērtām pozīcijām pirmajā zālē vai televizorā pie bāra. Vietas pie skatuves ir pamaz, un nekāda miesas tricināšana visticamāk neizdotos pat tad, ja pasākums izrādītos labi apmeklēts un publikas vēlmes saskanētu ar vakara piedāvājumu. Domāju, ka ANP ir vērts apmeklēt atkārtoti, jo no pirmās reizes netapa skaidrs ne kultūrslānis, kas apmeklē klubu, ne kopējā atmosfēra. Ja neskaita mani un divus līdzi atnākušos kolēģus, pie skatuves sēdēja labi ja desmit cilvēki. Lielākā burzma bija vērojama pasākuma ieskaņā, kad brīvo vietu pie ieejas noslogoja paši grupu dalībnieki. Līdzās labākajām latviešu alus radīšanas tradīcijām ANP piedāvā nobaudīt Mājas alu un Daff, kas ir autentisks The Simpsons redzētājos kadros.
Pirmie uz skatuves kāpa Defectives. Ja tā labi padomā, tad tā ir viena no nedaudzajām dzīvību vēl velkošajām hardcore/punk grupām Latvijā. Ar viņu pulsu viss ir kārtībā. Tas tikšķ kā pārvilkts pulkstenis, un mazliet vairāk kā pusstundu norija krupi par tukšo koncertzāli un sajūtu, kas līdzinās mēģinājumam, kuru apmeklējuši daži paziņas. Lai nu kā, bet Defectives vienmēr ir prieks dzirdēt tiem, kuru sirdis pieder pankrokam un kājas pašas nes uz deju grīdas. Nebūs skaļi teikts, Defectives nodēvējot par latviešu Exploited – tik pat taisni, ātri un dusmīgi, ar minimālu bekvokālu iešprici vajadzīgajās vietās.
Nākamo grupu es gaidīju ar sevišķu interesi, galvenokārt domājot par to, vai uzstāšanās būs tuvu ierakstam, kurš plašākai sabiedrībai tapa pieejams pirms mēneša. Tātad uz skatuves visu atnākušo galvgalī novietojās Kapakmens, kura smagnējums nospieda publikas dzirdīgo ausi. Iespaidīgi! Bija tieši tā kā gaidīju. Atnāca, nopļāva un aizgāja. Ja atmiņa neviļ, tad kapusvētkus atklāja Pozitīvisma zombiji, kuru var uzskatīt par grupas otro singlu, līdzās Eju dzīvot mucā. Pēc katras dziesmas grupas bundzinieks Edgars Felkers ar lielu azartu pastāsta par ko būs nākamais skaņdarbs. Tas liek domāt, ka Kapakmens ir viņa lolojums. Grupas priekšnesumu caurvij sniegtais pašraksturojums – smagnējums, nolemtība un skaudrums, cilvēka dzīves sākums un beigas. Atgādinājums par nāvi, kurš atspoguļojas dziesmās Nāves lietus, Izvadīts, Jauns sākums, Eju dzīvot mucā utt.
Sevišķu uzmanību piesaistīja viens no Kapakmens cirtējiem un vilcējiem ģitārists Māris Muižnieks, kurš ar sakostiem zobiem teju mehāniski, bet ļoti izjusti kustējās līdzi pašradītajai elēģijai. Kā noskaidroju sarunā pēc koncerta, Kapakmens vokāls Ivars vēl nav pārkāpis deviņpadsmit gadu slieksni, tāpēc, vēl jo vairāk ir būtiski nesaslavēt šo jauno censoni, kurš savas vokālās prasmes atnācējiem nesavtīgi demonstrēja arī grupas Collide sastāvā. Spēcīga un, kas svarīgi – nenogurdināma rīkle.
Šo krama cieto ansambli Kapakmens žanriski varētu dēvēt kā dejojamu death metal, jo bīti bieži vien ir rotaļīgi un teksti pārspīlēti līdz maksimumam. Paši grupas dalībnieki par subžanru klātbūtni runā izvairīgi, stāstot, ka februārī radot grupu cerējuši iepūst dvašu formai, kuru varētu raksturot kā hardcore punk, tomēr pēc ierakstu sesijas nācies secināt, ka jaundzimušais būs metāls.
Ar šiem puišiem labprāt tiktos atkārtoti rudenī, kad trūdošās koku lapas klāj slapjās, peļķēm nosētās ietves, saule ir zemu un nāve staigā pa zemes virsu, pļaujot dvēseles līdzi ņemšanai uz veļu valstību.
Pēdējie uz skatuves kāpa Collide, grupa, kura sevi pozicionē kā thrash metal tradīciju turpinātājus. Mana auss saklausīja tehniskas nāves metāla iezīmes, bet vēlreiz noklausoties internetā pieejamajos materiālos, šķiet, ka 21. jūnija vakarā Collide bija smagāki par svina cepelīna ietriekšanos pārblīvētā gadatirgus placī. Grupas pamatu veido tie paši cilvēki, kuri velk Kapakmeni, mainās tikai bundzinieks un klāt nāk solo ģitārists Aigars Māls, kurš komentārus neprasa ne vien grupas Enhet faniem. Vērojot grupas uzstāšanos, secināju trīs lietas. Rīkles īpašnieks Ivars Veidelis ir Latvijas metālskatuves cerība, ja nepārmetīsies vai vispār nepametīs mūziku. Aigars Māls ir sprīdi lielāks par saviem līdzgaitniekiem, un savu acīmredzamo, ausīm dzirdamo ģitārspēles talantu būtu pelnījis praktizēt ikdienā (ja vien to jau nedara). Un trešā lieta, kuru vajadzētu ņemt vērā gan organizatoriem un grupām – nelikt kopā vairākas apvienības ar teju identiskiem sastāviem. Cik var skatīties un vieniem ģīmjiem un cik var turēt vieni un tie paši vīri?
