Gāju uz šo koncertu visai skeptiski noskaņots. Kad redzēju Soulfly dzīvajā iepriekšējo reizi, pirms trim gadiem Sapņu Fabrikā, īpašu sajūsmu nesajutu. Šoreiz, spriežot pēc sāpošas karbonādes, nobļautas balss un pilnīgi idiotiska smaida sejā jau no paša rīta – situācija bija citāka. Bet par visu pēc kārtas…
Pirmie uz skatuves kāpj Lody Kong, kur spēlē divi Maksa dēli. Var jau būt, ka mūzika nemaz nebija tik slikta, bungu partijas bija visai sulīgas, taču vokāls pabojāja kopējo mūzikas baudījumu. Tāda sajūta, ka Igoram vēl īsti nav bijis balss lūzums, bet viņš jau cenšas growlot. Iespējams gan, ka tas ir tikai pieraduma jautājums, jo pēdējo divu dziesmu laikā jau mazliet sāku piesist kāju ritmā.
Tā kā šos puišus dzirdēju pirmo reizi, nemācēšu spriest par setilstu, bet varu pateikt, ka Incite jau ir pilnīgi cita pasaule – mūzika mani neatlaida no pirmās dziesmas līdz pēdējai un otrās dziesmas laikā, bez īpaša uzaicinājuma sākās circle pit vājprāts. Spēcīgi riffi, ekselents vokāls, lielisks darbs ar publiku. Pēc viņu uzstāšanos jutos kā meitene, kas tikko zaudējusi nevainību un mazliet gurdena vārtās pa gultu, kavējoties patīkamās atmiņās. Ne mirkli nenožēlotu, ja šīs arī būtu koncerta beigas. Bet biju taču atnācis uz Soulfly.
Gaismas tiek izslēgtas, publika skandina “Soulfly, Soulfly!”, sāk skanēt intro, uz skatuves uzkāpj Soulfly un… NEKAS NENOTIEK! Jā, mūzika skan, bet es, savā iedomātajā jaunavas tēlā, vārtos pa savu iedomāto gultu, bet mans princis baltā zirgā ir aizgājis prom pat neuzspiežot uz vaiga atvadu buču. Pēc Incite iespērdošās uzstāšanās pirmā dziesma (ja nemaldos World Scum) šķiet vāja. Nākamā – Blood Fire War Hate – jau sāk viest cerības, bet, sākoties Refuse/Resist, saprotu, ka mans iedomu princis vienkārši bija aizdevies pēc šampanieša un būs ne tikai atvadu buča, bet arī kāzas, trīs bērni un happy ever after. Publika ekstāzē, es dziedu (bļauju) līdzi, mosh griežas pilnā sparā – tādu enerģijas apmaiņu koncertā jau sen nebiju jutis. Man īpaši jāatzīmē Tony Campos, kurš ar savu klātbūtni uz skatuves vien padarīja šo koncertu dubultjaudīgu, bet, iespējams, tas tikai tādēļ, ka no manas stāvvietas Rizzo nebija īpaši redzams, toties dzirdams gan – fuck yeah! Makss uznāk uz skatuves ar berimbau, vēl viens spridzeklis – Back To The Primitive, pēc tam jau viss saplūst vienā destilētas jaudas plūsmā - vairāki Sepultura gabali, pāris Soulfly dziesmas. Tad divas dziesmas no jaunā albuma, kurās Maksam uz skatuves pievienojas trīs dēli – gan lai uzsvērtu Maximum Cavalera tūres konceptu, gan arī tāpēc, ka visi trīs piedalījās vismaz Rvengeance tapšanā. Un galveno uznācienu noslēdz Roots Bloody Roots, kura laikā brīnumainā kārtā Melnās Piektdienas telpas netika noārdītas līdz pamatiem. Publikas reakciju var rakturot tikai kā “apeshit crazy”, pārlaižot acis skatītājiem, neredzēju nevienu, kas tajā brīdī būtu stavējis uz vietas. Beigas. Čaļi ir godam nokapājuši krietni vairāk par stundu gandrīz bez pauzēm. Encore uznāciens ar Jumpdafuckup un Eye For An Eye. Makss ir Latvijas hokeja izlases kreklā, visi daudzīgi nodzied “Ole, Ole, Ole”, publikā tiek mesti mediatori, kociņi un ūdens pudeles.
Priekškars.
Vispārēja laime.
