Apziņoto draugu lokā bija gan tādi, kuri paši nodarbojas ar muzicēšanu, gan tādi, kuri no vāka līdz vākam izlasījuši alternatīvās mūzikas enciklopēdiju, gan tādi, kuri savu pieredzi uzkrājuši jaunības gados, dzerot teju visu festivālu autostāvvietās.
"Ļoti jauki, protams, taču death metal īsti nav mans lauciņš" bija atbilde, ko es saņēmu pārāk bieži, un koncerts "Melnajā piektdienā" bija apliecinājums, ka arī 20 gadi, soļojot "Pink Floyd" ietekmē, tevi nespēs pilnībā distancēt no stereotipiem un saknēm. Šajā gadījumā – metāla saknēm un stereotipu par "Anathema" kā metāla blici pat to cilvēku vidū, kuri sevi sauc par alternatīvās skatuves zinātājiem un, runājot par scēnu, teikumus iesāk ar "nu, jāā, manā laikā..."
Daži desmiti izstieptu hevīšu un grovls no publikas pavadīja teju katras "Anathema" dziesmas izskaņu. Bija sajūta, ka grupa un vismaz daļa klausītāju emocionāli atradās divos dažādos daiļrades posmos. To apstiprināja arī ansambļa līderis Vincents, kurš pirms dziesmas "Fragile Dreams" paņēma nelielu atkāpi: "Tā kliegšana, agresija. Es to ienīstu. Yēēēēāāā… (ironisks kliedziens) Tas ir tik amerikāniski…"
Neskatoties uz dažiem deviņdesmito gadu "Anathema" cienītājiem, kuri spītīgi visa koncerta garumā pieprasīja dziesmu "Sleepless" no 1993. gada albuma "Serenades", koncerts tomēr bija veltīts grupas daudz miermīlīgākajam radošajam posmam, paķerot pa druskai no visiem pēdējiem albumiem, īpašu uzsvaru liekot uz jaunāko un kritiķu slavēto veikumu "The Optimist", kas ir konceptuāls turpinājums 2001. gada albumam "A Fine Day To Exit". Piemēram, albuma intro dziesmas nosaukums "32.63n 117.14w" ir 2001. gada vāciņa bildes uzņemšanas lokācijas vieta.
Priekšnesuma laikā varēja nojaust, ka grupa ir ļoti sagurusi no garās turnejas. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņi vairākkārt pieminēja, ka ir saguruši no garās turnejas. Un tā arī varētu būt, ņemot vērā, ka kopš 22. septembra grupai ir bijušas brīvas tikai 7 (!) dienas.
Tomēr sagurumam līdzi nāk arī jūtama uzstāšanās prakse – koncerts bija izdomāts, noslīpēts un atstrādāts no sākuma līdz beigām, muzikālo daļu papildinot gan projekcijām, gan gaismu efektiem. Brīnumainā kārtā uz šova fona nepazuda arī saņemtās emocijas. Ja nepateiktu priekšā, nebūtu pamanījis noguruma faktoru, īpaši ņemot vērā garo priekšnesumu, kas ilga teju pusotru stundu.
Par spilgtāko momentu koncerta gaitā man kļuva dziesma "Closer" apvienojumā ar projekcijām, kur stilizēta galva dziedāja Vincenta vokāla partijas. Tāpat jāpiemin dziesmas "Fragile Dreams" ievads, kurā, apvienojot "Pink Floyd" ikonisko "Shine on You Crazy Diamond" intro un Sida Bareta "See Emily Play" tekstu, izdevās radīt zosādu.
Uz "Anathema" devos ar lielām cerībām un mājās nedevos vīlies. Vienīgā vilšanās, iespējams, bija pārcenotie grupu t-krekli. Manuprāt, nav pareizi, ja krekls maksā vairāk nekā pasākuma ieejas biļete, bet varbūt es kļūdos – varbūt tas bija reti kvalitatīvs krekls.
Paldies organizatoriem un paldies apmeklētājiem, kuri nāk uz koncertiem. Arī tiem, death metal perioda faniem, kuri kaitināja grupas solistu, jo pretējā gadījumā man nebūtu bijis tik labs segums pirmajām četrām rindkopām šajā aprakstā.
Vispār jau viņš to "tik amerikāniski" un "es to ienīstu" attiecināja uz izteicienu "old school" nevis uz kliegšanu jeb kaut kādu mistisku agresiju.
Koncerta laikā ne mirkli nemanīju pat ne tuvu nekādas agresijas izpausmes ne no skatuves no no zāles, gluži pretēji atmosfēra bija pat ļoti pozitīva.
Es arī neteiktu ka 90-to gadu Anathemas daiļradē būtu saklausāma agresija. :)