Grupa “As I Lay Dying” par atpazīstamību sūdzēties īsti nav varējusi nekad. Pirmos astoņus pastāvēšanas gadus tā plūca uzvaras laurus – vieni pēc otriem nāca komerciāli sasniegumi, kuru skaitā arī Grammy nominācija par dziesmu “Nothing Left”, kā arī augstā astotā vieta “Billboard 200” topā ar albumu “An Ocean Between Us”. Taču īstā publicitātē sākās, kad grupas solists Tims Lambesis izdomāja, ka laba ideja varētu būt pasūtīt savas sievas slepkavību.
Kas notika 5 gadu laikā?
2013. gada maijā pasaules medijus pāršalca ziņa, ka rokmūziķis centies nolīgt slepkavu. Latvijā atsevišķi mediji vēl virsrakstiem klabina klāt “kristiešu rokmūziķis”, ko var skaidrot ar nekompetenci vai vēlmi uzkurināt lasītājus, neskatoties, ka “As I Lay Dying” izsenis aicinājuši nesaistīt viņu mūziku ar reliģiju, bet viņu pašu mēģinājums to darīt 2000’o gadu sākumā bijusi kļūda.
Sašutums par notikušo bija gan fanu, gan pašas grupas vidū, kura tieši tobrīd bija atvēzējusies pamatīgai turnejai kopā ar "Killswitch Engage", kas, protams, tā arī nenotika. Tālākais scenārijs, kas rezultējās ar sprieduma pieņemšanu 2014. gada maijā, norisinājās bez būtiskiem pārsteigumiem: vainas noliegšana, vainas atzīšana, atvainošanās no visas sirds un došanās izciest sev piespriesto sodu, proti, sešus gadus aiz restēm, kas realitātē bija īsāks, jo pusotrs mēnesis bija izciests jau avansā, bet daļu Lambesim atļāva pavadīt probācijas uzraudzībā, sākot no 2016. gada decembra.
Ziņas par jaunu mūziku no "As I Lay Dying" sāka uzkurināt sabiedrību 2017. gada septembrī pēc "Metal Injection" publikācijas. Tiesa, tajā tika minēts, ka neviens no bijušajiem grupas dalībniekiem, atskaitot pašu Lambesi, atjaunošanā nepiedalīsies. Galu galā pārējie dalībnieki, nākot gaismā informācijai par slepkavības pasūtīšanu, asi nosodīja Tima rīcību, publiski apgalvojot, ka ar šo cilvēku vairs nevēlas nekādas darīšanas savā dzīvē.
2018. gada vasarā ieradās lielais apstiprinājums baumām un runām – dziesmas "My Own Grave" videoklips, kurā redzami visi vecie dalībnieki un Tims Lambesis, kurš dzied par to, ka pats vien bijis vainīgs pie nonākšanas kapā. Šeit, manuprāt, sākas interesantā daļa, jo ļaudis sāka izteikt viedokļus.
Viedokļu cīņa
Visskaļāk sākotnēji kliedza "As I Lay Dying" nosodītāji, ko, virspusēji domājot, var saprast – ne jau Lambesis tagad atgriezīsies mūzikā un tēlos, ka nekas nav bijis. Tāpat arī populārais portāls "Metalsucks" izdeva publikāciju "Šī ir pēdējā reize, kad tu pie mums lasīsi par "As I Lay Dying"", paužot nostāju, ka Lambesim būtu jāatvadās no skatuves uz mūžiem, un turpmāk "Metalsucks" vietnē grupas aktualitātes tiks boikotētas. Līdzīgi kā "Metalsucks", piemēram, norobežojās no rakstīšanas par bēdīgi slavenā Varga Vikernesa mūziku un grupām… ā, nē. Viņi regulāri apraksta katru mazāko niansi, kas saistās ar Vikernesu. Bet tas, protams, ir citādi (?), jo Vargs, atšķirībā no Tima, patiesībā izpildīja slepkavību, un acīmredzami tas ir kaut kas tāds, ko "Metalsucks" var tolerēt.
Lai nu kā, šī nemitīgā paukošanās ar viedokļiem uzkurināja sabiedrību vēl vairāk. Arguments aizstāvju pusē bija "As I Lay Dying" publicētais video "YouTube", kurā grupa pie viena galda spriež par notikušo. Sākotnējo naidu pret Timu, grūto piedošanu un iespēju laboties. Saruna ir ļoti emocionāla un nevienā brīdī netiek skarts jautājums par apvienošanos kā biznesu. Laikam jau no viņu puses to pacelt būtu netaktiski, tāpēc šajā kontekstā to ietūcīt atļaušos es pats. Galu galā par to parunāt ir nepieciešams, lai es varētu loģiski turpināt šo aprakstu un galu galā nonākt līdz pašam koncertam.
Bizness
Jau raksta sākuma daļā varēja noprast – "As I Lay Dying" ir komerciāli veiksmīgs produkts. Gan minētās nominācijas, iespaidīgās turnejas, gan arī aprēķins, ka uz arestēšanas brīdī Tima bagātība bija mērāma aptuveni 14 miljonos ASV dolāru.
Pirmais koncerts pēc grupas atkalapvienošanās lieki jāreklamē nebija. To izpārdeva 4 minūšu laikā. Stratēģisku iemeslu dēļ "As I Lay Dying" atteicās pārcelt uzstāšanos uz lielāku vietu, paliekot pie kluba ar dažu simtu kapacitāti. Viņi teica, ka vēloties atjaunot savstarpējo ķīmiju, bet es dzirdēju "ģenerālmēģinājums pirms briestošās turnejas". Nevēlos lieki slavēt savas dedukcijas spējas, bet tā tika izziņota 2018. gada augustā.
Ar reklāmas materiāliem grupa īpaši neaizrāvās – intervijas sniegtas netika, bet sociālajos tīklos ik pa mirklim parādījās kāds neizteiksmīgs turnejas plakāts. Taču ar to bija pilnīgi pieteikami. No 31 izziņotā koncerta ASV un Eiropā ļoti īsā laika posmā tika izpārdoti gandrīz visi. Daļa pārcelta uz lielākām norises vietām, kas arī rezultātā tika iztirgotas. Arī turnejas gaitā komunicēšana sociālajos tīklos un ar medijiem bija ļoti nosacīta, jo visu nepieciešamo reklāmu jau bija sarūpējis Tims ar savu esību. Daļa rāvās uz koncertiem, lai redzētu sejā tik daudz apspriesto solistu, bet gaļa bija noilgojusies pēc apvienības daiļrades.
Pie akreditācijas intervijai tikt man neizdevās, taču pie biļetēm uz koncertu Berlīnē decembrī gan.
Koncerta apskats
Biļetes uz decembra koncertu Berlīnē sagādājām jau augustā īsi pirms tās tika izpirktas, ieplānojot vairāku dienu braucienu. Ja jau, tad jau. Turklāt nekas tā nesader kopā kā seši džeki, romantiskie Berlīnes Ziemassvētku tirdziņi un metālkors. Ironiskā kārtā arī koncerta norises vieta atradās viena no svētku epicentriem, kur starp visām dekorācijām atradās arī "As I Lay Dying" tūres buss. Iespējams, pirmā reize kopš 2016. gada, kad Ziemassvētku tirdziņā Berlīnē atradās smagā mašīna? Rinda uz "As I Lay Dying" koncertu bija pamatīga un tā vijās starp mazajiem svētku kioskiem. "Karstvīnu?" mani uzrunāja kāds vācietis. "Nē, es stāvu citā rindā – šī ir uz metālu," es viņam precizēju. "Šis ir stiprināts, turklāt glāzei ir cukurota maliņa," viņš mēreni uzstājīgi turpināja. Mani ir ļoti viegli pierunāt uz lietām, tāpēc tālāk gaidīju savu iekšā laikšanu ar karstvīnu rokās. Drošībai nopirku divus.
Rinda nekustējās pārāk ātri drošības pārbaužu dēļ. Tā tika dalīta trīs daļās – pirmā apsardze pārbaudīja biļeti, otrā pārbaudīja ziemas jaku. Pēc tam, kad biji atstājis jaku garderobē, ieejot zālē, aptaustītas tika arī bikses. Kolēģim lūdza atstāt jakā savu GoPro, kas neviļus bija paķērusies līdzi, jo filmēšana koncertā esot aizliegta. Nedaudz jocīgi, pieņemot, ka ar telefonu var ne mazāk kvalitatīvu video sazīmēt.
Koncertu atklāja grupas "ERRA" un "Bleed From Within", kuras pašas par sevi būtu kvalitatīva pasākuma hedlaineru cienīgas. Attiecīgi jau arī pirmajās dziesmām pūlis iesildījās ar mošpitu, circle-pit, wall of death un crowd-surfing. Ja vēl uz "ERRA" zālē varēja pastāvēt puslīdz komfortabli, tad uz "Bleed From Within" jau sākās stumdīšanās, jo visi cerēja ieņemt labāku lokāciju uz vakara galveno notikumu.
"Eu, tie nav Enhet’i?" dzirdējām aiz muguras balsi. Lielākā daļa mūsu bariņa sastāvēja no Cēsu grupas "Enhet" sastāva un kā gan metalcore grupai nesatikt Berlīnē metalcore zinātājus no Latvijas. Atbildējām apstiprinoši un dažās minūtēs apspriedām aktualitātes – izrādās, satiktie latvieši ir regulāri viesi lielākos Vācijas pasākumos un šādus izbraucienus taisa regulāri. Viņi mūs iepazīstināja ar vietējām mošpita paražām un to, ka, atšķirībā no Latvijas, apsargi skatuves priekšā esot domāti tam, lai tev palīdzētu, droši noceļot nost no pūļa gadījumā, ja esi sataisījies sērfot pa publiku.
Skatuves gaismas nodzisa, dūmi izpūtās, pūlis sāka gavilēt un sāka skanēt 2005. gada albuma dziesma "Meaning in Tragedy". Dažu metru attālumā stāvēja viņi – cietumā laiku pavadījušais Tims Lambesis. Džordans Mančino, Fils Sgrosso, Niks Hapa un Džošs Gilberts. Tas pats piecinieks, kurš "YouTube" video ar asarainām acīm spriedelēja par to, vai ir laba doma kāpt uz skatuves.
Katram no mums ir nācies būt kāda popmūziķa koncertā, kurā tu sākotnēji saki "aj, es viņiem zinu tikai dažas dziesmas", bet koncerta gaitā viena pēc otras sevi piesaka sen aizmirsti, bet labi zināmi singli. Arī šajā vakarā no 15 izpildītajām dziesmām lielākā daļa bija grāvēji – "An Ocean Between Us", "Forsaken", "Anodyne Sea", "The Darkest Nights", "94hours", "Nothing Left" un galu galā viena no žanra klasikām – 2003. gada grāvējs "Forever", kurai uz skatuves pievienojās "Bleed From Within" solists, un daudzas citas.
Tik daudz harizmas un pārliecības uz vienas skatuves nebija redzēts sen, galu galā ikviens no viņiem ir sava instrumenta lielmeistars. Kaut vai bundzinieks Džordans, kurš paviesojies arī "Unearth" un "Killswitch Engage" sastāvos. Vai Fils, kurš uzspēlējis arī ar "Slipknot".
"As I Lay Dying" priekšnesums bija labāko muzikālo īpašību apkopojums, kas iznests caur kontraversiālo stāstu, kam sekojuši mediji visā pasaulē. Un no tā visa tika izspiests maksimums – pārpildīta zāle izpārdotā turnejā dziedāja līdzi Timam Lambesim "My Own Grave" tekstu. Ir grūti šo koncertu salīdzināt ar jebko, kas pieredzēts smagajā skatuvē. Tas aizrāva no pirmajām notīm un nelaida vaļā līdz kamēr nebiji aizlauzies līdz mošpita pirmajām rindām, notestējis no pūļa noceļošās apsardzes veiklību un beigu beigās noķēris bundzinieka vālīti. Jāpiebilst, ka mošpitā bijis nebiju kopš Cēsu Benča laikiem, kad grupas "Callisto" laikā atrāvos pa degunu.
Ja ir jāpiebilst kaut kas negatīvs, tad varēja just, ka Lambesis saudzē balsi – virkne koncertu bija aiz muguras, bet vēl plejāde priekšā, tāpēc biežāk nekā, iespējams, citas reizes, palīdzēt nācās gan grupas biedriem, gan publikai. Pieņemu, arī daži gadi dīkstāvē viņam ir darījuši savu.
Savien faniem "As I Lay Dying" bija parādā ļoti daudzos līmeņos, tāpēc šie koncerti bija kompensēšana un atvainošanās reizē. Lambesis uzstāšanās gaitā vairākkārt nožēloja notikušo, kā arī ģitāras solo laikā skatuves pustumsā nometoties uz viena ceļgala, šķietami pasakoties augstākiem spēkiem par otro iespēju.
Es būtu bijis ļoti vīlies, ja Lambesis būtu atvainojies, bet sniedzis sliktu koncertu. Es būtu vīlies arī, ja "As I Lay Dying" būtu snieguši izcilu koncertu, bet tēlojuši, ka nekas nav bijis. Taču šajā gadījumā uzstāšanās bija grandioza, vēstījums tika nodots un man sanāca noticēt, ka būšana uz skatuves ir tas, kas viņiem ir jādara, jo tā būs labāk visiem. Timam, grupai un klausītājiem.
p.s.
Dienu pēc koncerta pamanījām, ka netālu norisinās vēl viens ievērības cienīgs pasākums, kas pulcēja "Caliban", "Lionheart" un "Bad Omen". Arī šīs nomināli ir iespaidīgas grupas, no kurām gaidīt daudz. Realitātē emocijas bija nedaudz citādas. Jā, koncerts bija labs. Kvalitatīvs. Gaismu šovs, piemēram, "Caliban" bija lielāks, ja salīdzinām ar "As I Lay Dying", kuriem tāds nebija vispār. Tomēr pat ar to šis koncerts bija tāds kā neliels un necils afterparty pēc īstās ballītes. Kā pasēdēšana uz lieveņa čomu lokā pēc atgriešanās no kārtīga festivāla. Arī pēc koncerta satiktais "Caliban" solists apvaicājās, kas jauns Latvijā, kā patika koncerts un neslēpa – viņš zina, ka mēs šeit bijām "As I Lay Dying" dēļ. Gluži kā daudzi citi.
