Ar hiphopa žanru esmu kaut kur starp Tu un Jūs - uz ielas sveicinos, bet, ja satiktu tramvajā, tomēr sarunu neuzsāktu un neveikli izliktos, ka nepamanu. Tāpēc apzināts šī šobrīd Latvijā visnotaļ aktuālā mūzikas novirziena koncerts, kas notika gan metālistu, gan reperu iecinītajā klubā “Melnā piektdiena”, kļuva par nozīmīgu un neikdienišķu notikumu, nemaz nerunājot par faktu, ka šī ir pirmā (un, visticamāk, arī vienīgā) reize, kad pavasarī izdoto "Artura Skuteļa un Tvērumu" albumu “Nekad nekur” iespējams dzirdēt dzīvajā tieši šādā sastāvā un formā.
“Nekad nekur” ir konceptalbums - iedvesmojoties no Bībeles stāsta par pazudušo dēlu, Skutelis iemiesojas jaunajā reperī Aleksandrā. Ierakstā stāsts ir pilnīgāks, jo starp dziesmām ir ierunāti teksti ar līdzcilvēku un paša Aleksandra liecībām par tobrīd notiekošo. Lai labāk izprastu kopējo domu, ieteiktu noklausīties albumu, jo tālāk rakstītais būs par koncertā notiekošo.
Ja esat tikuši līdz šai rindkopai, varbūt jautājums – kāda velna pēc portālā alternative.lv būtu jāpublicē raksts par hiphopa koncertu? Vairāki pašmāju repa pārstāvji, pašu vakara vaininieku ieskaitot, ir atzinuši, ka šī žanra skatuve šobrīd ir daudzveidīgāka kā jebkad agrāk. Šī vakara "Melnās piektdienas" koncerts, kā arī divi svaigākie Skuteļa albumi, žanrā izceļas ar to, ka dziesmu pavadījumus radījis nevis producents datorprogrammā (nenoniecinu, arī tas darbojas), bet gan prasmīgi mūziķi mēģinājumu telpā, un attiecīgi pārceļot to arī uz skatuves. Grupas "Tvērumi" sastāvā darbojas saksofoniste Dita Frīdenberga, taustiņinstrumentāliste un flautiste Alise Golovacka, bundzinieks Rūdolfs Latišenko (agrāk Dust Devil Drive un De Temps) un Mārtiņš Vilnītis (Nova Koma, TRIS) pie basa un bekvokāliem. Atsevišķās dziesmās Tvērumiem palīdzēja arī ģitārists Jānis Kalvāns, taustiņinstrumentāliste Rūta Sīpola (jo Alise tobrīd spēlēja flautu) un trompetists Reinis Puriņš, bet pirmajā dziesmā "1 000 000. Uvertīra" uz skatuves kāpa un stāsta ievadu izdziedāja Kristīne Prauliņa,
Artura Skuteļa “flowu” vai citus repa izpildījuma tehniskos aspektus neuzņemšos vērtēt vai kritizēt, trūkst pieredzes, bet pieņemu, ka ne velti viņu dēvē par žanra vecmeistaru. Toties “Tvērumi” savu uzdevumu radīt stingru pamatu Skuteļa tekstiem veic pārliecinoši, tai pat laikā stalti stāvot uz savām kājām, nevis nolīduši kaut kur ēnā. Kamēr bass un taustiņi notur dziesmu struktūru konkrētos rāmjos, saksofons (un īpašos gadījumos arī flauta) teju katrā dziesmā ievieš kādu melodisku un atmiņā paliekošu frāzi, bet bungas ne tikai nodrošina hiphopam tik nepieciešamo “bītu”, bet akcentē un ievada jaunas dziesmu daļas vai izceļ svarīgāko. Īpaši jāpiemin “Lampu drudža” pats sākums – rodas sajūta, ka Skutelis tekstu nevis izpilda "uz" pavadījuma, kā tas ierasts, bet gan bungas pielāgojas skaitāmajam tekstam un valodas uzsvaru īpatnībām.
Lai gan koncerta pirmajā daļā izpildītie “Nekad nekur” skaņdarbi neizsauca tik lielas publikas ovācijas un līdzi dziedāšanu kā “Rīts sasodīti izdevies / Pazaudēt Teiku” un “Maija ornamentā nav tavu asaru” no ieprekšējā albuma “Audums”, nedaudz vairāk par stundu garais priekšnesums atstāja kvalitatīva un emocionāli piesātināta koncerta pēcgaršu, lipīgajam piedziedājumam "mana Rīga, tās kvadrātmetri, kvartāli" skanot galvā vēl nakamajā rītā.
Vienkāršāka atbilde uz jautājumu, kāpēc gan par to rakstīt šeit: koncerts bija sasodīti k-k-kolosāls, un laba mūzika ir laba mūzika, neatkarīgi no žanra. Tas bija veltījums ne tikai skatītājiem, bet arī pārdzīvojums pašai grupai. Kamēr publika pēc pamatseta pēdējās dziesmas sauc grupu atkārtot, mūziķi uz skatuves apskaujas. Jā, šī ir īsta grupa, nevis "Arturs Skutelis AR Tvērumiem", bet "Arturs Skutelis UN Tvērumi", un, visticamāk, nekad nekur šādā sastāvā viņus vairs dzirdēt un redzēt nebūs iespējams.
Foto autors: Ritvars Stankevičs
