Kā pirmie uz skatuves kāpa Gené Kruppa. Šī ir viena no tām latviešu grupām, ko man vienmēr ir prieks dzirdēt. Lai gan redzēju šīs grupas uzstāšanos otro reizi nepilna mēneša laikā, tik un tā koncerts radīja pacilājošu sajūtu, neskatoties uz to, ka programma bija visai īsa. Divi lielākie hīti no pirmā grupas albuma “Vēl šeit” (Augļu koks, Ainavas) un trīs jaunas dziesmas piešāva liesmu turpmākajam vakaram ar savu enerģiju. Man nav nekādu šaubu, ka gaidāmais albums būs manām ausīm tīkams, ja vien ierakstā tiks saglabāta tā pozitīvā enerģija, kas strāvo koncertos.
Pēc pavisam nelielas pauzes uz Balerijas skatuves kāpa grupa Autism no Viļņas. Grupa Latvijā uzstājās ne pirmo reizi, un tas atspoguļojās arī publikas interesē. Pie skatuves parādījās arvien vairāk cilvēku un galvu ritmiskajai šūpošanai līdzi mainīgām post-metāla melodijām pievienojās arī pirmo no “copes” izlaisto dredu kratīšana pūļa priekšgalā. Lai gan es pirms šī koncerta nebiju klausījies Autism, arī es diezgan ātri pavilkos līdzi un tieši tad, kad man tiešām sāka iepatikties viņu spēlētā mūzika, ar jaunu gabalu no vēl neierakstītā albuma uzstāšanās bija galā un liela daļa klausītāju palika gribot vēl. Tas nekas, jo nākamie uz skatuves kāps vakara gaidītākie viesi…
Pirmo reizi Rosetta dzīvajā redzēju pirms pāris gadiem kādā festivālā. Bija vasara, ļoti karsts dienas vidus un Rosetta spēlēja uz galvenās skatuves. Manuprāt, neveiksmīgās apstākļu sakritības pēc, toreiz paliku ar nelielu vilšanās sajūtu un pie sevis nodomāju, ka šo grupu vajadzētu kādreiz redzēt, spēlējot koncertu kādā klubā. Domām ir spēks un vēlēšanās mēdz piepildīties. Te nu es esmu – neliels klubs un Rosetta. Neskatoties uz to, ka Melno Cepurīšu Balerija atrodas Jelgavā un ir ceturtdienas vakars, telpās ir manāmi daudz ļaužu un pietiekami daudz pazīstamu seju. Veiksmīgi ieņēmis vietu stratēģiski nozīmīgā vietā biju gatavs vērot turpmāko pār skaņotāja plecu.
Koncerts sākās un izvēlētā vieta ātri sāka izmaksāt dividendes. Viss bija ļoti labi pārskatāms un skaņas kvalitāte ir pelnījusi uzslavas. Viss bija ļoti labā līmenī, neskatoties uz nelielajām tehniskajām ķibelēm koncerta sākumā. Kad ātri tika atrisināta problēma ar basģitāru, koncerta norises vietā turpmāk valdīja skaņas siena ar aptuveni 115 dB. Un kas par sienu tā bija… Visas uzstāšanās laikā atspoguļojās grupas 15 gadu kopā pavadītais laiks, un tāpat kā grupa pati, tās skanējums dzīvajā bija vienkārši monolīts. Pārsvarā spēlējot dziesmas no jaunā albuma Utopioid un pa kādai senākai dziesmai, koncerts bija ļoti spēcīgs un neizpalika ne vokālista viesošanās klausītāju pūlī, ne viņa eventuālā pacelšana uz rokām. Parādījās pa kādam mošpitam agresīvākos brīžos un plaukstu sišana Rosetta stilā ieturētās balādes laikā. Stunda pagāja ātri, visi tika brīdināti, ka iztiksim bez liekām ceremonijām ar grupas prom iešanu un atpakaļ nākšanu, tika nospēlēta pēdējā dziesma un manā prātā simboliski tika noslēgta vasaras sezona un ieslēgts rudens. Stāvot pie letes pēc glāzes ūdens, dzirdēju pasūtījumu virtuvei: “Vienu veģetāro burgeru ar sieru un bekonu”. Man tā likās perfekta analoģija vakara muzikālajam pavadījumam.
Īpašu pateicību vēlos izteikt Melno Cepurīšu Balerijai un Jansonam par teicami organizētiem pasākumiem un ļoti ceru, ka turpināsies lielisku mākslinieku uzņemšana Balerijas telpās un varbūt kaut kad tur uzspēlēs arī… Amenra?!
