Alternatīvie 90'ie - norises vietas un pasts

Koncerti, festivāli un vietas

Vistipiskākais veids kā indivīds iesaistās andergraunda kultūrā ir raksta izlasīšana presē, no draugiem dzirdētais, kā arī kāda koncerta apmeklējums.

90. gadu sākumā koncerti un festivāli notika nesalīdzināmi retāk, kā šobrīd. Tie bija īpaši notikumi, kas pulcēja visus andergraunda kultūras pārstāvjus, neatkarīgi no tā vai viņi bija panki, metālisti, hārdkoristi vai vēl kaut kas cits – Raimonds Lagimovs: „Toreiz to, kas kaut ko tādu darīja bija mazāk un visi turējās kopā. Visa bija mazāk – grupu, koncertu. Koncerti notika labi, ja reizi divos mēnešos. Tāda svētku sajūta. Tagad, kad koncerti notiek vairāki nedēļā, tā jau ir rutīna.”

Galvenās koncertu rīkošanas vietas bija klubs Mad Mix, kurā spēlēja visdažādāko stilu grupas un, kurā koncerti notika visregulārāk. Ķīpsalas Robinsonā notika lielāki pasākumi, piemēram, festivāls Mēnessbērns, bet tikai pāris reizes gadā. Dzelzceļnieku klubā pārsvarā tika rīkoti metālmūzikas pasākumi.

Žurnālists Uldis Rudaks atceras dažādus festivālus – „Visvisādi bija. Pagrimušais Laikmets, kas vienreiz notika operetē – tur kur tagad naktsklubs La Rocca. Atdod Galus, Durvis.... Žigats no Pienvedējiem 1994. gadā Sabilē bija noorganizējis festivālu Zem Tilta. Bija festivāls Survival Extra, ko organizēja Argots no Liepājas. Notika vecā spīķerī, arī Pūt Vējiņi estrādē.”

Leģendām apvīta vieta bija Krāmu ielas 4 pagrabs, saukts par Krāmeni. „23. decembra vakarā Krāmenē bija savākušies ļoti daudz cilvēku, atklāti sakot tik daudz nebiju manījis nevienā Latvijas underground pasākumā agrāk. Krāmene bija pat par mazu, lai uzņemtu visus, kas vēlējās tajā iekļūt! Šis bija tīrs hc/punk pasākums, kas arī ir uzmanības vērts. Biļetes cena 1.50 Ls (manuprāt, pārāk augsta). Visiem uz rokas tika uzspiests zīmogs ar uzrakstu – next -. Viss sākās ap pl. 18:00” – tā kāds no Krāmenē notiekošajiem koncertiem aprakstīts zīnā SOS in Big.

Bieži vien kādu koncertu izdevās noorganizēt tamdēļ, ka konkrētajā vietā strādāja kāds andegraunda subkultūras aktīvists vai atbalstītājs. Dažreiz arī otrādi – subkultūras pārstāvji izvēlējās strādāt kādā vietā, kas saistīta ar andergraunda mūzikas subkultūru – piemēram, Jānis Vanags no grupas Nejautā (šobrīd Gelousy) strādāja klubā Mad Mix par bārmeni. Turpat par apsargu strādāja arī Viesturs Grīnbergs – grupas Sanctimony ģitārists. Dažreiz izdevās pasākumus sarīkot arī andergraunda subkultūrai pavisam neierastās vietās - kā atceras Uldis Rudaks: „Ik pa laikam koncerti notika visādās jocīgās vietās, piemēram, Palasta Picā – kāds bija iestāstījis picērijas saimniekiem, ka, ja atļaus tur rīkot koncertu, tad visi noteikti pirks picas. Picas jau saceptas, bet tās neviens nepirka. Alu pirka. Pāris koncerti notika arī restorānā Huanhē, netālu no Daugavas sporta nama.”

Vēl kā koncertu un festivālu norises vietas jāpiemin Ķīmijas fakultāte, Celtniecības tehnikums, klubs Slepenais Eksperiments. 90. gadu otrajā pusē atvērās klubs Metro. Bija arī klubs Panna, kas atradās Teikā, bet koncerti tur nenotika, tur pārsvarā darbojās dīdžeji.

Festivāli un koncerti notika arī ārpus Rīgas – Liepājā, Sabilē, Kuldīgā, Valmierā, Smiltenē, Cēsīs un citur.

Runājot par ārpus Rīgas notiekošo, pāris vārdus jāsaka par pasaku māju Undīne, kas atrodas Dubultos, Parka ielā 1. Tās pirmsākumi meklējami 1995. gadā, oficiālais dibināšanas datums 1997. gada 8. augusts. Mājā notiek regulāri dzejas un literatūras vakari, improvizācijas teātra izrādes, izstādes, lekciju cikli par dažādām tēmām, kā arī koncerti. Pārsvarā uzstājas dziesminieki jeb bardi, kā arī dažādi folkmūzikas izpildītāji, taču ir notikuši arī skaļāki pasākumi, piemēram, Vislatvijas panku salidojums Pankroks pret meliem, Reivs bez narkotikām, kā arī atsevišķu grupu uzstāšanās, piemēram, Sirke, Ex Anima, All Day Long, Cita Attieksme, Baložu Pilni Pagalmi un daudzas citas grupas.

Koncertiem un festivāliem bija būtiska loma informācijas apritē un izplatībā, jo koncertā varēja satikties un iepazīties ar domubiedriem, dibināt kontaktus, veidot jaunas grupas. Viena lieta ir par kādu grupu izlasīt presē vai noklausīties nekvalitatīvu ierakstu, bet pavisam kas cits ir redzēt tās dzīvo uzstāšanos. 

Pasta sūtījumi

Liela nozīme 90. gados bija sakariem vēstuļu un citu pasta sūtījumu formā, īpaši ārpus Rīgas. Šādi sūtījumi bija vienīgais informācijas ieguves veids, lai arī bieži lēns un neefektīvs. Labs piemērs ir gadījums, kad andergraunda subkultūras pārstāvji Smiltenē ilgu laiku nezināja, ka netālajā Valmierā pastāv krievu pankgrupa Ņeļuģi. Kad aktīvisti to uzzināja no zīna Torņa Orgāns un priecīgi devās uz Valmieru pie domubiedriem ciemos, izrādījās, ka pa to laiku, kamēr informācija par grupas pastāvēšanu nonākusi Rīgā un no Rīgas Smiltenē, grupa jau paspējusi izjukt. Tāpat arī gadījums, kad Cita Attiekme saņem vēstuli, ka tai jāuzstājas koncertā Rīgā, tikai iepriekšējās dienas vakarā pirms koncerta un tai vairs nav laika kārtīgi sagatavoties priekšnesumam.

Ar sarakstes palīdzību tika gūta informācija no ārzemēm, gan Nekacieši, gan Tornisti aktīvi sarakstījās ar ārzemju grupām un neformālās kultūras aktīvistiem, pa pastu tika sūtīti gan zīni, gan mūzikas ieraksti.