Pirmo reizi kara upurus man atskaņoja grupas bundzinieks Čikulis, kuru es bieži apciemoju. Kasetes vienā pusē bija ierakstīts 62 i.p demo, bet otrā Kriegopfer. Turpmāk, iegriežoties ciemā, vienmēr lūdzu atskaņot kādu fragmentu no lentas.
Gadu vēlāk, kādu vakaru Čikulis mani paņēma uz grupas mēģinājumu. Tolaik karavīri spēlēja piepilsētas garāžā pie kapiem. Nekad nebiju dzirdējis tik skaļu mūziku. Stāvēju atspiedies pret durvīm, blenzu visapkārt kā apdullis. Manu uzmanību piesaistīja visi sīkumi. Pie sienām piespraustie koncertu plakāti, masīvās, nobružātās tumbas, galds, kurš nokrauts ar alus un pārlocītām plastmasas pudelēm, un protams, paši mūziķi. Kārlis, kurš pārliecies pār basu, agresīvi plēsa stīgas. Kaplis, kura rīkles gārdzieni atgādināja aizkauta lopa māvienus un Čikulis, kurš blieza tik ātri, ka bungas uz paaugstinājuma locījās kā gumijas šļaukas.
Šis garais ievads atklāj daļu no ainas, kura kā neredzama nabas saite savienojusi mani ar pašmāju punk/hc skatuvi. Nenoliedzami es lepojos ar to, kas reiz pastāvējis, un neliegšos, neizjūtu kvēlas simpātijas (ar izņēmumiem) pret mūsdienu atgāzēm Latvijas skatuvē. Tāpēc turpmākajā sadarbībā ar alternative.lv stāstīšu par piemirstiem, bet leģendāriem pašmāju ierakstiem.
KRIEGOPFER – BEST HITS 1940 – 1991
KriegOpfer pankrokā, gluži kā Luters kristietībā 2002. gadā pienagloja savas desmit tēzes(BEST HITS 1940 – 1991), pie tolaik stabilās Latvijas undergraund skatuves dēļiem.
Plati atklāj sievišķas balss apgalvojums, ar dziļi slēptu ironiju: „I was wrong. And Stalin was right. I was wrong...” Un ar pirmo akordu sākas galvaskausa remontdarbi. Viens zibenīgs sitiens seko nākamajam, veidojot žvadzošu drobenes un jacenes jūkli, kurš ietērpts ģitāras turbulencē. Manā acu priekšā ir paātrināti vilciena riteņi, kuri sparīgi dzen lopu vagonus. Šo ainu nomaina murgaini dokumentāli karalauka kadrējumi. Sociālās netaisnības, nauda, vara, kultūras un cilvēces degradācija, vardarbība, politika ir punk mūzikas tekstuālie kanoni, kurus bez liekvārdības un pilnīgi tieši klausītājiem ausīs iedzen KriegOpfer. Sevišķi vēlos izcelt dziesmu Drošības Nav. Uzdrīkstēšanās skaņdarba pirmajās trīs sekundēs bliezt kaut ko tik nesarežģītu mani sajūsmina vēl pēc desmit gadiem. Šodien par tādu uzdrīkstēšanos, jau tā intravertā publika uzgrieztu muguru pavisam.
Noklausoties ierakstu rodas sajūta, ka puiši centušies spēlēt ātrāk, nekā tā brīža tehniskais rūdījums ļāvis. Norautās galotnes instrumentu izskaņām un kļūdainie vai sasteigtie bungu sitieni to pierāda. Bet jodaidī, tā tam ir jābūt! Tieši šādas nianses ierakstu padara dzīvu un neliek klausītājam domāt, ka pie stroķiem ķērušies roboti. Vienīgais, kur varu piesieties (un daru to nelabprāt) ir neskaidri izdziedātie vārdi. Teksts ir vienlīdz svarīgs, tāpēc tam jābūt saprotamam. Arī ķērcot vārdus, jāvar izrunāt tā, lai klausītājs tos atšifrētu.
Lai gan Saldus puiši sevi pierakstīja hc/punk žanru pavalstniecībā, lieta ir daudz smalkāka. KriegOpfer pirmais albums aptuveni astoņdesmit procentu robežās atbilst powerviolence nišai, kura radusies Kalifornijā, deviņdesmito gadu sākumā. Šo žanru pārstāv tādas apvienības kā Spazz, Despise You, Crossed Out, No Comment, Infest. Skrienošās, aritmiskās daļas mijās ar meistarīgām sludge pīppauzēm. Tā ir Kapliskā skaņa, kuru grupa zaudēja vēlākajos, divos ripuļos.
Šis ir viens no nedaudzajiem albumiem Latvijas pagrīdē, kurš izraisīja veselu paaudžu vienotību. Rīgā, Kuldīgā, Saldū vai Valmierā cilvēki zināja, kas ir KriegOpfer. Pat panki ar šķībām grebenēm vienmēr ir metušies neprātīgās zābaku dejās, skanot hītiem Antinaids vai Terors + Politika. Tieciet pie šī ieraksta. Prasiet draugiem, mēģiniet nopirkt vai lejuplādējiet tīklā. Atskaņojiet to saviem bēriem un vecvecākiem. Klausieties automašīnās, braucot mājās no darba vai ejot ar kājām uz pastu.
