Uz modernās alternatīvās skatuves, kad, šķiet, viss jau ir izmēģināts un piedzīvots, unikāls skanējums ir reta parādība. Taču Sólstafir radošajai darbībai šāds trūkums pilnībā nedraud. Teju divas desmitgades ilgstošajā karjerā četrotnei no Reikjavīkas ir izdevies ne tikai salauzt smagās mūzikas kanonus, bet arī kopumā izlauzties no jebkādiem mūzikas žanru rāmjiem.
Radošā Sólstafir evolūcija — iespaidīga. Sākuši no vicking metal un black metalstila, līdz ar katru albumu islandieši, no vienas puses – attālinājās no saviem sākumavotiem, bet no otras puses – kā magnēts pievilka arvien vairāk jauninājumu, tajā pat laikā saglabājot individuālu skanējumu, ziemeļniecisku melanholiju, islandiešu „kosmiskumu“, hipnotizējošu misticismu. Grupas progresu var pielīdzināt Ulver un Katatonia radošās darbības pavērsieniem – arī Sólstafir, pēc debitēšanas uz metāla mūzikas skatuves, pēc kāda laika pilnībā pārkāpa jebkādas tradicionālās smagās mūzikas robežas.
Vislabāk pāreju uz pilnīgi jaunu muzikalitātes līmeni atspoguļo jaunākais Sólstafir albums Ótta (2014). Ótta — bez šaubām ir grupas radošās darbības kulminācija, kas liecina par māku pilnveidoties un spēju atrast jaunus horizontus. Albuma parādīšanās aizrāva elpu ne tikai jau uzticamiem Sólstafir cienītājiem, bet kļuva par atradumu arī auditorijai, kas nav saistīta ar smagās mūzikas skatuvi. Lai gan Ótta albumā tiek saglabāta black metāla žanram raksturīgā smagnējā skaudruma atmosfēra, tomēr Aðalbjörn Tryggvason vokāls šoreiz ir kā vēl nekad dažāds un translē itin plašu un dramatisku emociju spektru. Instrumentālajās albuma kompozīcijās iezīmējas post rokam raksturīgi kontrasti un folk liriskums, to visu vēl pastiprina vijoles un bandžo skaņas, tāpat klasiskā roka, punk un sludge ietekme.
