Nepārzinu grupas secīgo vēsturi, tāpēc ķeršos pie ieraksta ķidāšanas. Ieraksts ir tapis tālajā 2002. gadā, bet plašāku masu sasniedza ar septiņu gadu novēlošanos. Platē apkopoti trīspadsmit pērieni, kuru vidējais garums mērāms pus cigaretē. Atskatoties uz divdesmit pirmā gadsimta tendencēm punk mūzikā Latvijā, jāsecina, ka gaisā lidinājies kaut kāds nesaprotamas vielas (THC?) mākonis, kurš savu auglīgo ūdeni slacījis pār Cēsu, Valmieras, Smiltenes, Kuldīgas un Saldus puišu galviņām. Varbūt tas bijis KriegOpfer pirmā albuma pateicībā pieminētais HC-Dieva pirksts, kurš iekristījis (pareizāk - iehācējis) jaunos censoņus? Lai arī cik tēlains šis kopīgais ietekmes iemesls būtu, latviešiem pieder tas, ko ļaudis mēdz dēvēt par „veco lv hardkōru”.
Errata`s puiši savu skanējumu tēlaini salīdzina ar kalnu upi, kura nemitīgi laužas uz priekšu, sadragājot un pārraujot visu, kas gadās tās ceļā. Lai arī ieraksts var šķist monolīts, tam piemīt lērums asociāciju. Dinamiskais, pulsējošais gabals Dūrē tik spēks atgādina varenās Vāczemes raženo motobūvi, kura motocikla rāmjus štancēja viengabalainus. Savukārt manis izslavētais Ja es varu izceļas ar monotonu kačku, kas pielīdzināma nepagurstošam pāļu dzinējam purvainā būvlaukumā. Bet, klausoties Šis mirklis būs pagātne, manā acu priekšā nostāda milzi, kurš spēlē (agresīvi) gigantisku, fūzētu arfu, kuras stīgas ir gatavotas no svaigām, elastīgām stirnu zarnām.
Pīta Pēriens ir metālisks hc kokteilis, kurā grūti izcelt kāda atsevišķa instrumenta meistarību. Viss ir vienlīdz teicams un balansēts. Rūcošais Mārča bass, atgādina vanšu pluinīšanu vētras laikā. Gača spēlē pareizos rifus un dažbrīd viņa spēles maniere izklausās pēc skrečošanas, bet Raivis ir totāls psihs, kurš bungo vismaz divas reizes ātrāk nekā spēj, ietamborējot katrā tukšumā par šķīvja sitienam.
Man nav ne jausmas par ko Errata kliedz. Atskaitot Ja es varu liriku, atliek vien ieklausīties pavisam vērīgi. Tomēr tekstos pārsvarā izmantoti augstas raudzes dzejnieku rindas. (A.Čaks, E.Veidenbaums, J.Elzbergs, A.Mežaraupa)
Šī nav nākamā slavas dziesma. Šis, kā iepriekšējie un turpmākie ieraksti, manuprāt, ir ļoti augstvērtīgi, tāpēc arī uzkrītošais pārspīlējums ir vietā.
Šķiet, ka iemesls, kāpēc divdesmit pirmā gadsimta sākuma ieraksti ir pietuvināti mūziķu raksturam, ir tāds, ka ļaužu prāti nebija pārpludināti ar ārzemju un pašmāju ierakstu korifejiem, kuri gadu laikā ir nomākuši prasmi izteikties savā manierē. Pavisam nesen apciemoju draugus mēģinājuma telpā, netālu no mājām, kurā sākusi spēlēt jauna blice. Jautāju - ko tad šie spēlē? Saņēmu atbildi – to lēno, smago. Un tas pat nav sludge vai doom, bet gan kaut kāda gaudulīga dročīšana, kura interesanta ir tikai tiem, kas spēlē grupā. Arī studijas senāk strādājušas ar daudz primitīvākām mašīnām, nākotnei atstājot apbružātus, līdz galam nenoslīpētus gļukus.
Klausies šo ierakstu, ja esi agresīvs velobraucējs. Miniet pedāļus cik erkas pāri visām joslām un gaismām. Un ticiet man, jūs nenotrieks, jo Jūs BLIEŽAT pareizajā virzienā.
Daudziem noteikti radīsies jautājums, kas ir Pīta Pēriens? Tāpēc sazinājos ar grupas basistu Mārci Lāci, lai lūgtu komentāru: „Valmierā tajā laikā zaļo pārdeva stacijas galā, čigāns vārdā Pīts, vai viņa māsa Šeila. Ļaudis mēļoja, ka čigānu manta apstrādāta heroīnā vai acetonā, un to brīvi varēja nopirkt visi pakaifot gribētāji. Vārds pēriens, šai gadījumā, domāts kā iztiepta kulminācija vai katarse, kas minēto kaifu paildzina. Pie Pīta, parasti, kāds aizcilpoja pirms mēģa. Ja vakars bija labs, tad tirgoni apciemojām atpakaļceļā, bariņā izbaudot Pauku priedes un Gaujas upes līčus.”
