90. gadu vidū Smiltenē vairāki 16 – 17 gadus veci jaunieši sāka interesēties par andergraunda mūziku un kultūru. Informācijas aprite un pieejamība tolaik bija ļoti minimāla. Vienīgais informācijas iegūšanas veids bija rakstīt uz Rīgu, cilvēkiem, kas tur aktīvi darbojās un no viņiem pa pastu saņemt kasetes, informatīvos izdevumus, zīnu Torņa orgāns. Jaunieši nolēma, ka pašiem vajag savu grupu un 1995. gadā tika dibināta grupa Alerģija. Pirmie trīs koncerti notika Smiltenes kultūras namā, tika spēlēts arī skolas pasākumos. Grupa spēlēja viena, jo nebija informācijas par to, ka tuvākajās apkārtnes pilsētās būtu vēl kāda līdzīgi domājošu cilvēku apvienība. Koncerti, protams, nav plaši apmeklēti – ierodas vien draugi un radi – „Vienam draugam bija pazīšanās Smiltenes kultūras namā, sarunājām pirmo koncertu. Mēs, protams, gribējām spēlēt lielajā, nevis mazajā zālē. Es brīnos, bet atnāca 30 cilvēki. Bija jau arī afišas izlīmētas – „pirmoreiz Smiltenē, grupa Alerģija... Ap to laiku zinājām, ka Valmierā ir tāds Saimons (Saimons Bačers austrālietis, kurš kopā ar Austrālijas latvieti Māru Priedkalns, 90.tajos vairākus gadus dzīvoja Valmierā un atbalstīja andergraunda kultūras attīstību), bet nesteidzāmies kontaktēties. Cik varēja noprast no zīna Torņa Orgāns, Valmierā grupu nebija. Tad uzzinājām, ka tur tomēr ir krievu panku grupa Ņeļuģi. Ļoti priecājāmies, gribējām konci uztaisīt, aizbraucām ciemos uz Valmieru, kur izrādījās, ka tur jau kādas četras grupas veidojas. Toties Ņeļuģi jau bija paspējuši izjukt, kamēr informācija no Valmieras nokļuva Rīgā un no Rīgas Smiltenē.”
Kad pamazām tika izveidoti kontakti ar Valmierā esošajiem andergraunda subkultūras aktīvistiem, attīstība notika daudz straujāk. Valmierā aktīvistu bija vairāk, vairāk bija arī grupu, tās brauca spēlēt uz Smilteni un aicināja uz Valmieru smilteniešus. Jānis Reinsons: - „Pirms kontaktiem ar Valmieru likās, ka tuvākās grupas ir tikai Rīgā. Aicināt tās uz koncertiem likās pilnīgi nereāli, tagad šķiet, ka tas būtu bijis pilnīgi normāli. 90. gadu beigās uz koncertu Vārtnieku tautas namā atbrauca Rīgas grupa Sirke. Tas likās brīnums – grupa no Rīgas, ar zināmu vārdu, spēlē Vārtniekos.”
Interesants ir Jāņa stāsts par to, kā Alerģija pirmo reiz tika spēlēt uz Rīgu – „Zīnos rakstīja, ka Dambis aicina grupas sūtīt ierakstus ievietošanai izlasē Odekolons. Mēs tieši bijām norunājuši, ka sūtīsim nākamgad. Bet atnāca vēstule no Andžoņa, kam mēs reiz bijām aizsūtījuši dzīvo ierakstu no mūsu pirmā koncerta, ka Dambis gribot, lai mēs spēlējam Odekolona prezentācijas koncertā. Vēstule atnāca vai nu tajā dienā, vai vienu pirms, kad bija jāspēlē. Afišas jau izlīmētas pa visu Rīgu. Alerģijā tieši tikko bija nomainījies sastāvs – bija pievienojies Edijs un Madis. Kādu nedēļu tik bijām mēģinājuši. Bet braucām – nevarēja taču laist tādu izdevību garām. Nospēlējām, protams, briesmīgi. Tajā pašā koncertā uzstājās arī Viesturs Irbe ar grupu Drazza, mums toreiz likās – wow, mēs ar viņi vienā koncertā spēlējām. Beigās izrādījās, ka mūsu dziesma arī ir tajā izlasē iekļauta”
1997. gadā grupa Alerģija izdod otro kaseti Gods kalpot Latvijai, ko ieraksta studijā Wolftail. Studiju bija izveidojis Smiltenes Lauksaimniecības tehnikuma skolotājs Vilkaste. Uz šo studiju ierakstīties brauc arī vairākas Valmieras grupas. Mūziķi un viņu domubiedri visu dara paši par savu naudu, neprasot un negaidot kādu
ārējo palīdzību, netiecoties pēc plašākas atzinības, reklāmas vai slavas – „Nesen, piemēram, klausījos grupas Alerģija koncertu dienasgrāmatu audio ierakstu, kurā minēta informācija, ka pēc Vārtnieku koncerta ir 30 Ls mīnusā. Tā parasti bija, ka koncertu organizēšana bija mīnusos, bet vienalga tas sagādāja prieku, bija interesanti. Notika jau tikai dažas reizes gadā. Ceļa naudu par braukšanu uz koncertiem sāka atmaksāt tikai tad, kad jau Cita Attieksme bija – kādus 2 Ls uz grupu, par kaut kādiem honorāriem nemaz nerunājot. 90. gados nevienam prātā nenāca kaut ko tādu prasīt, prieks bija jau, ka tu pa brīvu tiec koncertā, kurā pats spēlē. Bija labi, ka vispār kaut kas notika. Entuziasms bija milzīgs. Pasaule toreiz bija savādāka”
1998. gadā rodas grupa Kuru Ksetra, tiek atrasti jauni domubiedri un izveidota mēģinājumu telpa NTC (Neatkarīgo tīņu centrs) – Ķūķa un Džoņa (Brāļi Valdis un Jānis Matveji. Darbojušies vairākās andergraunda mūzikas grupās, piemēram, Trauma, Cita Attieksme) mājas garāžā. Rodas vēl vairākas jaunas grupas, piemēram, Why Resist un Trauma.
„Kuru-Ksetra pastāvēja mazāk nekā gadu. Ne reizi pat nespēlēja Rīgā. Ierakstīja pāris dziesmas Smiltenē un vienu Tornī, kura tagad ir pazudusi. Pašiem jau patika. Nebija vairs tik naivi, kā Alerģija. Bija kontakti ar ārzemēm, it īpaši ar Lietuvu, vienreiz spēlējām koncertu Viļņā. Izdevām zīnu Miera Tors. Izjukšanas galvenais iemesls bija iekšējās nesaskaņas, pārsvarā strīdējāmies mēs ar Gati Barauski – par visu – mūziku, tekstiem.. Beigu beigās Gatis vairs negribēja bungas spēlēt, Edijs aizgāja vai pat tika izmests, jo negribēja būt veģetārietis. Jau Kuru-Ksetras laikā Andrim Liepiņam, Edijam, Valdim Matvejam bija doma par grupu, kas spēlētu īstu hārdkoru.” Tā uz Kuru Ksetras drupām radās grupa Cita Attieksme, kas uzskatāma par vienu no leģendārākajām un ietekmīgākajām latviešu hārdkora skatuvē.
Kad 2003. gadā Cita Attieksme un Trauma beidza pastāvēt, Smiltenes skatuvē iestājās pieklusums. Vēlāk Smiltenes tradīcijas pāris gadus turpināja grupa Concomitant.
Smiltenes andergraunda skatuve ir savā ziņā unikāla - tā sākās praktiski no nekā, mazā, konservatīvā Ziemeļlatvijas pilsētiņā (salīdzinājumam, Kuldīgā ir 12 981 iedzīvotāju, Valmierā – 27 569, kamēr Smiltenē tikai 5880 – pēc 2013. gada datiem). Valmierā, Kuldīgā (par Rīgu nemaz nerunājot) jau pašos pirmsākumos andergraunda scēnas kodolā bija vairāki cilvēki, ap kuriem pulcējās spēcīga aktīvistu grupa, bet Smiltenē viss radās pēc viena cilvēka – Jāņa Reinsona inicatīvas un idejām - „Šobrīd es domāju, ka tas bija brīnums, ka 90.to gadu vidū mazpilsētā Smiltene tas radās. Nebija interneta, avīzes par andergraunda kultūru nerakstīja. Vienīgais izņēmums bija Rīgas Balss, kurā reizi nedēļā lappusē Ķieģelis rakstīja Raitis Sametis. Viņš pārsvarā rakstīja par smago mūziku – metālu, bet nedaudz vietas atvēlēja arī alternatīvajai mūzikai. No turienes varēja uzzināt kādas grupas vispār pastāv. Nebija nekādas informācijas aprites. Man tajā laikā bija 16 – 17 gadu, uz Rīgu tikt samērā nereāli. Vienīgais informācijas iegūšanas veids bija rakstīt uz Rīgu, cilvēkiem, kas tur aktīvi darbojās un, no viņiem pa pastu saņemt kasetes, informatīvos izdevumus, zīnu Torņa orgāns. Rīgā nevienā veikalā tādus ierakstus netirgoja, Desantā (veikals, kas atradās Jaunā Rīgas Teātra iekšpagalmā) varbūt, bet tas, manuprāt, bija vēlāk. Kad mēs ar Alerģiju sākām, nevarējām iedomāties, ka tas viss tā attīstīsies. Nevienā citā tādā mazā pilsētā nekas tamlīdzīgs nenotika. Turpat netālu – Alūksnē, Gulbenē u.c. pilsētās nekā tāda nebija. Gulbenē viena grupa parādījās, bet ļoti ātri izjuka un tālāk nekas neturpinājās.”
Uz kultūras izplatības un dažādības problēmu Latvijas mazpilsētās norādīts arī NeKAC mājaslapā, Kuldīgas, ar visu tās daudz spēcīgāko skatuvi, sakarā: „Province savā ziņā ir kultūras komercijas upuris, kurā masu kultūras prece tiek piedāvāta ar domu, ka būtu jāpriecājas jau par to, ka vispār kaut kas tiek pasniegts.”
Svarīgi piebilst arī to, ka Smiltenes andergraunda skatuve īpaša ar savu ideoloģisko nostāju un milzīgo ietekmi uz visu Latvijas hārdkora mūziku. Grupas Cita Attieksme dalībnieki bija straight edge vegāni un sava dzīvesveida pamatuzskatus un vērtības pauda savā muzikālajā daiļradē - iestājoties par dzīvnieku tiesībām, par to, lai cilvēki nebūtu sociāli pasīvi patērētāju kultūras pārstāvji, kā arī pret apreibinošu vielu lietošanu. Mūsdienās ir grūti iztēloties, ka iespējama tik lēna informācijas aprite un nav iespējams iedomāties to, kādas pūles, laiks un līdzekļi tika ieguldīti, lai radītu tik spēcīgu andergraunda skatuvi.
Tā kā stāsts par Citu attieksmi vairs īsti neierakstās sadaļā „90.tie”, savu ceturto rakstu sērijā par LV andergraunda deviņdesmitajiem gribu noslēgt ar Jāņa Reinsona pārdomām par hc skatuvi. – „90.to gadu beigās pilnīgi nošķīrās panku un hārdkora skatuves. Es pats gribēju no pankiem norobežoties. Man likās svarīga ideoloģija un domāšana – veģetārisms, straight edge. Labi, lai arī daudzi no to laiku streitedžeriem ir atsākuši pīpēt, dzert, daži ēd gaļu, tomēr cilvēks ir par to domājis. No distances visa tā skatuve likās ideāla – mūzika, ideoloģija, bet iekšpusē tā nekad nav. Gan Latvijas, gan Rietumu skatuvēs tā nav. Likās, ka cilvēkiem tādiem nav jābūt – aprunāšana vienas scēnas ietvaros, bet nav jau cilvēki scēnas iekšpusē labāki par tiem, kas nav tur iekšā.
Man patika, ka andergraundā parasti teica, ko domāja. Acīs teica un zīnos rakstīja, ja kādam likās, ka grupa ir sūds tā arī pateica. Nebija tās lišķības, likās, ka tas ir patiesi. Par to neapvainojās, tā bija konstruktīva kritika. Man liekas, ka Latvijas populārajā mūzikā viens otru nekad nekritizēja. 90. tajos bija arī kaut kāda izredzētības sajūta, ka mēs to andergraundu varam un darām. Ka mums tas viss ir.”
papildus informācija par Smiltnes scēnu Māra Muitnieka apkopojumā
visu ko tu dari tu dari stila pēc
lai būtu ļoti kruts lai citi tā domātu
bet vai tu esi lasījis kādas grupas tekstu un vai esi
sapratis kas tur ir teikts?
to nenozīmē hardcore
tu izskaties kā skeiters tev tas ir hardcore
domāšana par problēmām tavuprāt ir lieka
visu ko tu dari tu dari stila pēc
lai būtu ļoti kruts lai citi tā domātu
to nenozīmē hardcore
vai tiešām tā ir tikai mode?
vai tiešām tā ir tikai mūzika?
to nenozīmē hardcore
