Šajā portālā nesen publicētais raksts „Ātri, skaļi un bez žēlastības – Kriegopfer” un tā komentāri manī rosināja pārdomas par to, ka alternatīvās mūzikas aprindās ir izaugusi vesela paaudze (vairākas?), kuras nezina vēsturi. Tto ir vērts labot, jo Latvijas andergraunda mūzika, īpaši deviņdesmitie gadi, kad formējās pamats, no kura izauga šodienas scēna, ir ļoti aizraujoša un iedvesmojoša padarīšana. Tik aizraujoša, ka pirms pieciem gadiem es to izvēlējos par tēmu savam bakalaura darbam. Darbs šo gadu laikā ir mazliet apputējis, bet šķiet ir pienācis laiks putekļus notraukt un transformēt to izglītojošu rakstu sērijā par Latvijas andergraunda mūzikas subkultūru vēsturi. Protams, viss sākās jau agrāk, bet mani allaž īpaši valdzinājuši mītiskie deviņdesmitie, tāpēc koncentrēšos uz šo laika posmu. Tas ir īpašs ne tikai mūzikas, bet Latvijas vēsturē kopumā. Tikko bija atgūta neatkarība, viss bija jauns, svaigs, cerību un ideālisma, kas jaucās ar bailēm un neziņu par nākotni, pilns, kas neapšaubāmi ietekmēja radošo jomu un izpausmes. Turklāt, šis ir laiks, kuru mazliet paspēju piedzīvot arī pati.
Deviņdesmitie gadi Latvijas mūzikas attīstībā ir interesants un neviennozīmīgs posms. Ja līdz valstiskās neatkarības atgūšanai viens no galvenajiem muzicēšanas mērķiem, virzītājspēkiem bija protests pret pastāvošo varas iekārtu, kura dažādi centās ierobežot un kontrolēt mūziķu un citu mākslas pārstāvju aktivitātes – „20. gs. 80. gadu beigās Latvijas jauniešu mūzikā roks un pankroks ir kļuvis par trešās atmodas versiju latviešu jauniešiem – pilsētniekiem. Šo mūziku tekstos jaunatne aktīvi iestājas pret padomju sociālisma ideoloģiju un tās neatbilstību realitātei, sociālajām problēmām, starpetniskajām attiecībām” (Deniss Hanovs. „Ievads. Subkultūra vai kontrkultūra”), tad 90.to gadu sākumā tas vairs nebija aktuāli. Vajadzēja meklēt jaunas idejas, mērķus. Ja Padomju laikā grupai, lai tā drīkstētu oficiāli koncertēt, bija nepieciešams iziet speciālu komisiju (tarifikācijas skates), katru dziesmu izskatīja īpašās komitejas sēdēs, cenzēja un - vai nu atļāva, vai uzreiz aizliedza.
Grupai bija jābūt saistītai ar kādu konkrētu vietu – kultūras namu, uzņēmumu, rūpnīcu. 90. gados pēkšņi bija pieejama pilnīga brīvība – ko, kā un kāpēc darīt. Tas radīja zināmu apjukumu, jo vairs nevajadzēja pierādīt kaut ko ārpus sevis, bet tikai sevi – savu talantu, radošās spējas. Mūzikas žurnālists Uldis Rudaks aicināts raksturot 90. gadus latviešu mūzikā atbild: - „Deviņdesmitie gadi latviešu mūzikai ir pārbaudījumu laiks. Latviešiem jāparāda uz ko viņi ir spējīgi. Astoņdesmitajos vēl bija Padomju laiks, kad bija grupas, ko varētu nosaukt par atmodas grupām – Pērkons, Līvi, Jumprava. Viņi visi spēlēja pa kādai pretpadomju dziesmai. Tad pēkšņi deviņdesmitajos viss vaļā – tev vairs nav nekādas cenzūras, tu drīksti darīt visu, ko tu gribi. Vari braukt uz ārzemēm, pirkt labus instrumentus, ierakstīties ārzemju studijās – ja tev ir nauda. Tas viss pārbaudīja latviešu mūzikas un mūziķu radošo potenciālu.”
Šajā laikā turpināja muzicēt tie, kuri to jau bija darījuši pirms tam. Tās bija meinstrīmam piederošās grupas - Jumprava, Līvi, Pērkons, kā arī uz andergraunda mūziku lielu ietekmi atstājušie Dzeltenie Pastnieki, Zig Zag un citas grupas. No 1985. gada pastāv arī viena no Latvijas andergraunda redzamākajām un ietekmīgākajām grupām – Inokentijs Mārpls. Taču pamazām sāka rasties arī citas grupas, kuru mērķis nebija kļūt pazīstamām plašai publikai. Piemēram, vairāku grupu bundzinieks Māris Čistovs jeb Šakālis jautāts vai andergraunds meklē savu klausītāju – tas vēlas kaut ko pateikt, vai arī tiek spēlēts sava prieka pēc, atbild: „Pilnīgi noteikti sava prieka pēc. Tā bija pārsvarā.”
Par tieši ar 90. gadiem saistītās andergraunda subkultūras aizsākumiem uzskatāmi divu galveno andergraunda subkultūras centru aizmetņi pašās 80. gadu beigās, kā arī domubiedru loks, kas veidojās ap 1985. gadā dibināto grupu Inokentijs Mārpls.
1989. gadā Jānis Daugavietis ar draugiem izveido rokgrupu Ir Bijuši Mati Un Izbijuši. Kopā ar grupasbiedriem viņi sāka meklēt līdzīgi domājošus cilvēkus. Par viņu domubiedriem kļuva pāris jaunās grupas – Bez Greznības, Tukša Muca, Silvis, kā arī jau agrāk dibinātā Inokentijs Mārpls. 1991. gada sākumā viņiem radās iespēja mēģināt veca ūdens torņa telpās Āgenskalnā. Ar laiku pievienojās vēl citas grupas un tika izveidota DIY mūzikas ierakstu studija Tornis, kurā līdz pat 1995. gadam mūzika tika ierakstīta ar vecu amatieru aparatūru.
Ap to pašu laiku kaut kas līdzīgs notiek arī Kuldīgā - Kuldīgas andergraunda scēnas pirmsākumi meklējami 1990. vai pat 1989. gadā, kad Edgars Embergs un Māris Muitnieks sāka interesēties par neatkarīgo mūziku. Kā to stāsta Embergs rakstā Kas tad ir tas nekac?: - „mēs visi bijām baigi aizrāvušies ar to, ka vajag klausīties un spēlēt baigu, traku muzonu, ko gan paši visai maz bijām dzirdējuši – vairāk gan lasījuši par to.” Tiek dibināta nelegālā jauniešu organizācija KAMPA – Kuldīgas Agresīvās Mūzikas Pazinēju Apvienība, kas meklēja citas jaunās Latvijas grupas, ar mērķi tās apzināt un apvienoties organizācijā LAMPA – Latvijas Agresīvās Mūzikas Pazinēju Apvienībā. Pirmo grupu vidū, ar kurām tika nodibināti kontakti, var minēt –Ir Bijuši Mati Un Izbijuši, Bez Greznības, Silvis, Nejautā, Inokentijs Mārpls, Tukšā Muca, Nelaimīgā Dzimšanas Diena un citas.
Šīm divām organizācijām - Tornim Rīgā un NeKAC Kuldīgā - 90. gados ir galvenā loma andergraunda subkultūras informācijas apritē, domubiedru pulcēšanā, pasākumu organizēšanā un grupu ierakstu veikšanā. Uldis Rudaks 90. gadu andergraunda attīstības sakarā – „Andergraunda mūzikas attīstībā nenovērtējamu ieguldījumu deva apvienība Tornis. Jaunajām grupām bija iespēja gandrīz par baltu velti izmantot mēģinājumu telpas, ierakstīties. Liela nozīme ir arī Torņa mijiedarbībai ar Kuldīgas andergraunda scēnu”.
Vēl atsevišķi vērts pieminēt grupas Inokentijs Mārpls līderi Raimondu Lagimovu jeb plašāk pazīstamu kā Dambi – viņš ir devis nepārvērtējamu ieguldījumu Latvijas andergraunda kultūras radīšanā, izplatīšanā un saglabāšanā. Dambim šobrīd ir 44 gadi, bet jau gadiem viņš tiek saukts par latviešu andergraunda mūzikas vectētiņu vai latviešu pankroka tēvu. Par mūziku sācis interesēties no četru gadu vecuma dauzot pa virtuves katliem. Raimonds Lagimovs ne tikai spēlē grupā Inokentijs Mārpls, vada raidījumu Bitīt’ Matos radio Naba ēterā un veido Latvijas neatkarīgo grupu izlasi Odekolons, bet arī organizē koncertus un piedalās dažādos citos projektos. Viens no ilgstošākajiem ir grupa Amorālā Psihoze, kas spēlē eksperimentālu avangarda mūziku. 90. gadu beigās un 21. gadsimta sākumā Dambis rīkoja koncertus klubā Pulkvedim Neviens Neraksta, tie notika vienu vai divas ceturtdienas mēnesī, ar nosaukumu Uz jaunu rītu un bija tematiski, piemēram, vienu nedēļu tika aicinātas grupas no kādas vienas Latvijas pilsētas, kādu citu vakaru spēlē Latvijas bardi utt. Neilgu laiku līdzīgus koncertus, ar nosaukumu Bitīt’ Matos Dambis rīkoja klubā Depo, viņš darbojies arī kā kluba Saxafons muzikālais menedžeris.
Jautājot Mārim Čistovam (Sirke, Inokentijs Mārpls) un Kārlim Purviņam (One Voice, Vismaz trīs vārdi) , ar ko viņiem asociējas 90. gadi Latvijas andergraunda subkultūrā saņēmu atbildi: „Nenoliedzami depresīvas. Bija tāda kā sapratne, ka rīt tas viss pazudīs. Izvēlētības sajūta. Nolemtība. Paklausoties 90.to gadu andergraunda mūzikas ierakstus nolemtības sajūta nepamet.” Viņi nešaubās, ka šis laika posms ir atstājis paliekošas vērtības latviešu mūzikas vēsturē, bet Kārlis Purviņš vēl nosmej „Mūsdienu emo jauniešiem nemaz nedrīkst dot Kartāgu klausīties, viņi pakārsies”.
Turpinājums sekos...
