Latvijas underground: Kuldīga un NeKAC

Kuldīgas andergraunda scēna ir vissenākā un spēcīgākā no ārpus Rīgas esošajām. Tur tika izveidots DIY kultūras centrs Zabadaks, kurā pasākumi turpina notikt vēl šobaltdien, lai arī pēdējos gados visai reti.

Kuldīgas andergraunda scēnas pirmsākumi meklējami 1990. vai pat 1989. gadā, kad Edgars Embergs un Māris Muitnieks sāka interesēties par neatkarīgo mūziku un tika dibināta nelegālā jauniešu organizācija KAMPA – Kuldīgas Agresīvās Mūzikas Pazinēju Apvienība

Trijotne (Edžs, Māris, Gunča) izveidoja grupu Nāc Dilonīt Apsēdies (vēlāk vienkārši Dilonis), ap kuru sāka pulcēties jauni domubiedri. Kā būtiskus savas attīstības ietekmētājus kuldīdznieki min Torni un trīs tā cilvēkus – Jāni Daugavieti, Uldi Gedru un Andri Indānu, kā arī Torņa zīnu Džīga.

Ap to laiku kuldīdznieki sāk veidot savu izdevumu Vilks, kura pirmie numuri iznāca tikai vienā eksemplārā, bez attēliem. Vēlāk tas kļūst kvalitatīvāks un nopietnāks. 1993. gadā Vilkam pievienojas SOS in Big, kura autors ir Māris Muitnieks. KAMPAs biedri uzsākuši aktīvu saraksti ar domubiedriem ārzemēs, no kurienes tiek saņemti ārzemju undergraunda zīni un ieraksti.

Galvenā kuldīdznieku problēma 90.to gadu sākumā ir telpas, kur mēģināt, kā arī instrumenti un aparatūra – „Par pieņemamām tika atzītas visas vietas, kurās ir elektrība un jumts virs galvas. Dzīvokļi, bērnudārza kurinātava un pagrabs, Pionieru nams, rajona patērētāju biedrības klubs, slimnīcas būvlaukuma sargu būda, pussagruvusi mājiņa Alekšupītes krastā, bēniņi virs darbnīcām, garāža, utt – tās visas ir vietas, kas tieši ir saistītas ar kādām konkrētām grupām un notikumiem un ieņem nozīmīgu lomu Kuldīgas skatuves attīstībā.”

Bez grupas Nāc Dilonīt Apsēdies rodas arī Nāc Līdz un The Spine (no kurām izveidojās Rāpuļi ar Putniem un vēlāk populārā grupa R.A.P.) un Vihers. Tiek atrastas mēģinājumu telpas, kam tiek dots nosaukums Vōns.

1993. gadā notiek pirmais mēģinājums Kuldīgā organizēt andergraunda mūzikas festivālu, kas notiek Lauktehnikas zālē ar lielajiem logiem un parketa grīdu. Tas tiek nosaukts par Širmi. Bez Vōna grupām spēlē vēl padsmit grupas no Latvijas, viena no Lietuvas un pat divas grupas no ASV. Tā kā nekādas iepriekšējas pasākumu rīkošanas pieredzes nav, festivāls beidzas tik traki, ka lai cīnītos ar sekām, Mārim Muitniekam nākas ieķīlāt savu dzimšanas apliecību.

Drīz pēc šī pasākuma Kuldīgas andergraunda aktīvistus palūdz atstāt pirmās Vōna telpas, taču tiek atrastas jaunas, kuras turpina saukt par Vōnu. Tā ir tukša, 32m² liela bēniņtelpa.

1994. gada vasarā rodas jaunas grupas – Čapajevs Vagons un Vonosonoloppus, kā arī citi projekti un Vōna aktīvisti sāk rīkot koncertus šajā mazajā telpā. „Laikā no 94.-98. gadam tur notika Latvijas mērogam ļoti nozīmīgi un lieliski apmeklēti bezmaksas pasākumi” – tā raksta Edgars Embergs. Šie Vōna pasākumi ļoti interesanti un kolorīti aprakstīti zīnos Vilks un SOS in Big – „Kā zināms, telpas izmēri, ieskaitot skatuvi ir 4x8 m un, ja iepriekšējo reizi bija 44 cilvēki, šoreiz tika saskaitīti 71, bet ir aizdomas, ka kādi 10 vēl nav pieskaitīti. Publikas vecums – 15-35, nacionālais sastāvs neviendabīgs – latvieši, krievi, pa kādam ukrainim, vācietim un austrālietim, utt. (..) [grupa] Orgasm Fakers spēlēja ļoti ilgi un dziesmas bija neciešami garas. Bungās bija Džonijs, ex-KK, ļoti labi sita, basists – Paganels brīžam kaut ko tā jauki sajauca, bet tas nevienu netraucēja. Juriks uz ģitāras mauca tādas ļoti dzirdētas disko tēmas a la ministrī ar aizdomīgiem soliņiem (..).”

Paralēli Vōna pasākumiem tiek rīkoti arī lielāki festivāli – Trobels, Sabrauktā Majonēze, Fuffaik, Rio Raio, Kniebiens, Lācis un citi. Ievērojami jūtamāks kļūst telpu trūkums. Arvien vairāk cilvēku sāk atbalstīt Vōn-iešu aktivitātes, Kuldīgā rodas jaunas, no viņiem neatkarīgas grupas – Silver, Kuprīc, Hugo.

Bez zīniem SOS in Big un Vilks rodas arī Los Trobels un Trattratratarat, kas kopā ar vietējiem ierakstiem, tiek sūtīti uz ārzemēm, daudz mūzikas, preses un informācijas saņemot pretī. Edgars Embergs rakstā Kas tad ir tas nekac? raksta: „Atļaušos domāt, ka tolaik Kuldīga bija vislabāk informētā vieta Latvijā par pasaules underground mūziku un aktualitātēm”

Apzinājušies, ka daudz vieglāk būtu eksistēt, dabūt telpas, pabalstus un ziedojumus pastāvot, kā oficiālai organizācijai, kuldīdznieki 1998. gada 14. augustā dibina nevalstisku organizāciju NeKAC – Nekomerciālās kultūras attīstības centru, kas tiek oficiāli reģistrēts. Pamazām ar NeKAC sāk rēķināties Kuldīgas pilsētas dome un citas oficiālas struktūras. Izdodas pat piesaistīt naudu no Nīderlandes karalienes fonda.

1999. gadā NeKAC no Domes iegūst telpas (vecu šķūni vai ko līdzīgu mazam gaterim) Vijolīšu ielā 4, kas ir katastrofālā stāvoklī. Pašu spēkiem, kā arī uzrakstot projektu un iegūstot naudu no Nīderlandes karalienes fonda, ēka tiek uzbūvēta gandrīz no jauna un iegūst nosaukumu Zabadaks – Do it yourself kultūras centrs. Zabadaks nav ne klubs, ne komerciāla iestāde, tajā nav nekāda algota personāla. Tajā tiek rīkoti koncerti ar Latvijas un ārzemju grupu piedalīšanos, kino un literatūras vakari, kā arī teātra izrādes.

2002. gadā notiek pēdējais pasākums vecajās Vōna telpās, kur koncertē Analena no Horvātijas un Divisive no Somijas.

Sākot ar 2000. gadu Veckuldīgas pilskalnā notika NeKAC rīkots brīvdabas festivāls Tabūns, kurā bez grupu koncertiem tika spēlēts futbols, darbojās DIY tirdziņš, notika izstādes un performances. Tabūna rīkošana tika pārtraukta pēc 2004. gada festivāla, jo tā organizatori juta, ka festivāls ir pāraudzis pats sevis un kļuvis populārs pārāk plašās tautas masās.

Laika gaitā vecie zīni Vilks, SOS in Big un citi pārstāja iznākt, 2003. gadā notika īslaicīgs mēģinājums kaut ko tamlīdzīgu atsākt. Tika izdoti pāris Izdevumi Nekomerciālās Kultūras Atbalstam – Rio Raio.

2004. – 2005. gada laikā tapa četri raidījumi Cietā Serde Kuldīgas TV paspārnē. Raidījuma ideja bija atspoguļot notikumus alternatīvās kultūras dzīvē. Raidījuma veidošana tika pārtraukta finansiālu apsvērumu dēļ.

Kā uzvērts organizācijas NeKAC mājaslapā – „Mūsu galvenais uzdevums, kā organizācijai, ir uzsvērt to, ka kultūra nav bizness un komercija, bet gan indivīda radoša izpausme. Katram cilvēkam ir tiesības izteikt savu radošo domu, nodot citu vērtējumam savu veikumu. Vienmēr ir pastāvējusi alternatīva. Arī kultūrai, mūsuprāt, ir sava alternatīva – nepārvērst to par preci. Vienmēr ir pastāvējuši dažādu žanru mākslinieki, mūziķi, kuri nav iesaistījušies ,,lielās” kultūras biznesā. Viņiem galvenais nav, cik kurš par to saņems. Arī Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, ir ne mazums šādu cilvēku, kuriem netiek dotas iespējas izpaust sevi, argumentējot to ar nespēju nopelnīt vai minot citus tikpat absurdus iemeslus.”

Pirms vairākiem gadiem Māris Muitnieks uzsāka projektu Opijs tautai. Tas ir nekomerciāla rakstura projekts, kura mērķis ir censties sniegt visaptverošu skatījumu par 80. un 90. gadu Latvijas underground punk un hardcore mūzikas skatuvi.

Rakstā citēta informācija no nekac.lv un opijstautai.lv
Attēls: Nekac.lv